Vienpadsmit gadus vecā Marlēna Bērzupa ir paguvusi izmēģināt klavierspēli, dejošanu un vieglatlētiku, bet jau pusotru gadu viņas kaislība ir kikbokss. Treniņa laikā gaisā zib viņas zirgaste, augstie spērieni ar kājām, dūšīgie sitieni ar rokām un smaids viņas sejā mijas ar cītīgu koncentrēšanos.
Marlēnas mamma Dace Petrovska stāsta, ka meitai padevusies dejošana – mūsdienu deju grupā viņa allaž uzstājās pirmajās rindās, arī tādi akrobātiskie elementi kā špagats un ritentiņš nesagādāja grūtības. Tādēļ, kad meitene kādu dienu pateica, ka dejot vairs negrib, bet tā vietā labāk ies uz kikboksu, šoks neizpalika. Arī deju skolotāja bijusi pārsteigta un teikusi, ka gan jau pēc nedēļām divām būs atpakaļ ierindā. Bet nekā, mīlestība pret kikboksu tikai turpina augt.
Samizot lielo brāli
Pati Marlēna atklāj, ka sākumā mamma, uzklausījusi meitas vēlmi, kategoriski iebildusi: “Es ļoti lūdzu iespēju pamēģināt, un pēc kādiem trim mēnešiem viņa piekrita. Man šķiet, ka viņai patīk mierīgs dzīvesveids, viņa labāk gribētu, lai spēlēju klavieres.” Neparasto lūgumu mamma sākotnēji uztvērusi ar smaidu: “Kad Marlēna teica, ka grib trenēties kikboksā, tiešām likās, ka viņa joko. Bet, ja ir vēlēšanās, neapspiežu to un ļauju pamēģināt, lai pārliecinātos – ir vai nav īstais,” spriež Dace.
Meitenei ir māsa un divi brāļi, tieši māsas draudzene, kas jau labu laiku trenējusies kikboksā, uzaicināja pamēģināt pašai. “Es atnācu, un man ļoti iepatikās. Pirmkārt, tā ir iespēja uzturēt sevi formā. Otrkārt, te ir ļoti, ļoti interesanti. Es domāju, ka man baigi padodas, tāpēc arī neliekas sarežģīti. Reiz rādīju mammai video no sacensībām, un viņa bija šokā, kā mani tur sita. Bet man tiešām tie sitieni nesāpēja! Mīļākais paņēmiens ir “high-kick” (augstais spēriens – aut.) pa galvu,” skaidro Marlēna.
Pateicoties treneres attieksmei, mamma sapratusi, ka kikbokss ir kas vairāk par kaušanos. “Redzu, ka bērni jūt līdzi citiem, sacensībās atbalsta viens otru, jo trenere viņus ir saliedējusi. Tur valda īsts komandas gars. Es pati esmu ļoti sportiska un redzu, ka kikbokss lieliski attīsta fizisko formu. Turklāt tas norūda arī mentālo pusi – nu, ir jāiet ringā un jācīnās, un viss! Tāpat arī dzīvē – nav te nekāds rožu dārzs. Attiecīgi šis sporta veids disciplinē un attīsta mērķtiecību.” Viņa ir skatījusies, kā meita cīnās sacensībās, un atzīst, ka nav viegli aprakstīt savas sajūtas: “Redzu, ka Marlēnai sevi jāpārvar, ir jābūt drosmīgai, tādēļ attiecos pret visu pozitīvi. Jā, sākumā man likās, ka te būs kaušanās, bet tā nav. Šī pieredze viņai dzīvē noderēs,” mamma norāda.
Ģimene atbalsta meitenes izvēli, un viens no brāļiem mēdz jokoties un aicina Marlēnu paboksēties, kam gan viņa nepiekrīt. “Es nevarētu viņam sadot, jo viņam jau ir 30 gadi, viņš jau strādā. Varbūt pēc pāris gadiem. Man ir klasesbiedrs, kurš saka, ka tikai tēloju baigi stipro, bet man vienalga. Mani atbalsta visi, tikai vecāki cilvēki saka, ka kikbokss nav domāts meitenēm.”
Asinis uz cimdiem
Visgrūtāk esot tikt galā nevis ar fiziskajiem pārbaudījumiem, bet emocionālajiem. Tieši pirms cīņas un pat cīņas laikā Marlēna jūtot lielu stresu. “Pirms Latvijas čempionāta likās, ka es neuztraucos, bet man ļoti sāpēja vēders, manai draudzenei bija precīzi tāpat. Mamma pēc tam teica, ka tas varētu būt no uztraukuma, bet es īsti nejutu to stresu. Vispār cīņas laikā drīzāk ir tāds kā apjukums. Kad treneris saka, ka jāsasit cimdi un sākas cīņa, es saprotu – paga, man tūlīt jācīnās, ko tagad darīt?!”
Protams, ne vienmēr cīņa noslēdzas ar uzvaru, bet Marlēna sevi mierina ar domu – nekas, nākamreiz. “Zaudēšanas dēļ es neraudu. Drīzāk raudu tāpēc, ka man iesit. Kaut arī tas nav sāpīgs sitiens, pats fakts, ka man iesit, mani apbēdina. Parasti zilumu man nav, tikai tad, ja nepareizi iesit vai ja nepareizi uzlieku bloku. Bet pēc uzvaras ir ļoti labas sajūtas, tad visi emocionālie pārdzīvojumi un sāpes atmaksājas.”
Cīņā vēl nav gadījies pretiniekam iesist tā, ka viņam sāktu asiņot deguns, un uz saviem cimdiem Marlēna redzējusi tikai savas asinis. “Man degunā ir ļoti smalki asinsvadi, tāpēc vienreiz, kad neturēju augšā rokas, man iesita pa degunu un sāka tecēt asinis. Zinu, ka profesionāliem sportistiem, piemēram, Mairim Briedim, ļoti bieži asiņo deguns. Jā, es arī gribētu profesionāli nodarboties ar to, tāpēc man visu laiku jātrenējas, jātrenējas, jātrenējas. Jāsāk taču ar kaut ko mazu, visu laiku jāuzvar, un tikai tad kaut ko var sasniegt.” Par nākotnes plāniem mammai runāt ir grūti: “Sapņot jau var, bet kā tas būs, grūti prognozēt.”
Arī klātienē Marlēna ir redzējusi, kā cīnās Mairis Briedis. Stāstot par notikumiem ringā, viņa teju pielec kājās: “Tas bija tik forši! Likās, ka piecas minūtes pagāja ļoti ātri, man ļoti patika skatīties viņa cīņu!”
Uz treniņiem Marlēna dodas otrdienās un ceturtdienās, ja izdodas pieveikt miegu sestdienu rītos, tad ir arī trešais treniņš. Šobrīd viņa apsver domu par papildu treniņiem arī citās darbadienās. Meiteni saista ne tikai sports, bet arī mākslas pasaule – viņai patīk gleznot. “Nevis zīmēt vai krāsot, bet tieši gleznot – izpausties ar krāsām. Es trīs gadus gāju mākslas pulciņā, man ļoti patika, bet pēc tam kļuva garlaicīgi. Kikboksā man nav garlaicīgi, visu laiku ir interesanti, jo trenere Linda izdomā ļoti interesantus uzdevumus, viņa ir arī jautra. Treniņos vajag kārtību, tāpēc viņa mēdz būt arī stingra, bet tā vajag!”
Labākās draudzenes Marlēnai ir skolā, bet arī boksa zālē neiztikt bez draudzēšanās. “Man ir draudzene Madara, kas ļoti atbalsta un motivē, piemēram, kad kaut kur jāskrien vai jāuzsit uz ātrumu desmit sitieni, viņa vienmēr man saka – aiziet, aiziet, aiziet, Marlēna, ātrāk! Tas ir ļoti forši. Ir grūti sist draudzenei, it kā negribas to darīt, bet trenēties vajag, tāpēc tas jādara.”
Sievišķība un zilumi
Daudzi uztraucas par zilumiem, bet Marlēna mierina, ka kikboksā pie tādiem tikt ir grūti. “Ja sacensībās ir “body-contact” cīņa, vienmēr iedod vesti, kājsargus, ķiveri, zobu sargu, cimdus – viss ir aizsargāts. Ja esi labi trenējies un treneri ir pārliecināti, ka esi gatavs sacensībām, tad nekas slikts ar tevi nevar notikt.”
Teju puse treniņa apmeklētāju ir meitenes, to apstiprina arī Marlēna, sakot, ka šogad ģērbtuve ir tik pilna, ka brīžiem pat grūti apgriezties. Viņa ir pārliecināta, ka kikbokss ir meitenēm piemērots sporta veids, un nekādā gadījumā neizslēdz to, ka ikdienā gribas valkāt svārkus un kleitas. Arī mamma novērojusi ko līdzīgu: “Nav tā, ka visas meitenes treniņos ir puiciskas, viņas ir simpātiskas un ļoti sievišķīgas, tāpēc nevar teikt, ka kikbokss padara vīrišķīgu.”
Runājot par ieguvumiem, Marlēna min stiprāku emocionālo pusi: “Agrāk biju ļoti emocionāla, ja māsa mani kaitināja, sāku raudāt. Ja mani kāds tagad apsaukā, man ir vienalga. Tas varētu būt, pateicoties tam, ko iemācos kikboksā.” Mamma savu meitu raksturo kā maigu, empātisku un dvēseliski dziļu. “Kad pateicu ģimenes draugiem par Marlēnas jauno aizraušanos, viņi bija pārsteigti, jo ikdienā viņa ir ļoti mierīga un izpalīdzīga. Nevajag ticēt stereotipiem par cīņas sportu, bērns nav kļuvis agresīvs un neiet brutāli klapēt citus. Pastāv cīņas etiķete. Iepazīstoties ar kikboksu tuvāk, pati par to pārliecinājos,” paskaidro Dace. Turklāt savienot skolu, treniņus un brīvā laika aktivitātes nav nemaz tik grūti, jo meitene mācās plānot savu laiku un pati sevi disciplinē, lai visu paspētu. Viņa ļoti labi ada un tamborē, brīvajā laikā labprāt brauc ar skrituļslidām, riteni, bet ziemā slēpo un slido.
“Galvenais, ka viņai patīk! Marlēna nekad nesaka, ka ir grūti, tieši otrādi, stāsta, ka bijis ļoti foršs treniņš. Katru reizi viņa iznāk kā no dušas – mati slapji, krekliņš slapjš, bet pati priecīga,” lepojas mamma.
Mēs mācām aizsargāties un disciplīnu
“Kikboksa un boksa skola Rīga” darbojas jau desmit gadus, sākumā meiteņu bijis maz, bet šobrīd kikboksa nodarbībās teju puse ir tieši meitenes. Trenere Linda Ābele stāsta, ka viņas par kikboksu uzzina no draudzeņu atsauksmēm:
“Vecāki reti paši izdomā sūtīt bērnus uz boksu, labi, ka ir šādi klusie telefoni, kas pasaka – klau, te ir baigi forši, atnāc!” Viņa norāda, ka pieņēmums “tur tikai sit pa galvu” ir maldīgs, jo kikbokss ir daudzpusīgs sporta veids, kas mūsdienās attīstījies kā viens no fitnesa paveidiem, kur tiek attīstīta fiziskā koordinācija, ātrums, spēks un lokanība.
“Tiem vecākiem, kas saka, ka nekādā gadījumā nesūtīs bērnu uz boksu, es jautāju – vai esat redzējuši treniņu procesu? Nē? Tad vispirms atnāciet paskatīties! Pa galvu te neviens nedod! Zilumu bērns var dabūt, arī baletu dejojot vai šahu spēlējot! Mans dēls spēlē basketbolu, un tur viņš dabū vairāk traumu nekā kikboksā. Šeit treniņos mēs mācām aizsargāties, kā pareizi izdarīt un uzņemt sitienus, lai nebūtu traumu,” Linda skaidro.
Treniņu procesā bērni ne tikai mācās sist, bet arī attīsta sociālās prasmes – sadarbību, līdzjūtību, izpalīdzību, savstarpēju cieņu. Trenere uzsver, ka bērni treniņu procesā kopā izaug, mācās uzvesties pieklājīgi, savaldīt savas emocijas un dusmas, pateikt “paldies”, kad to negribas darīt. “Šis sporta veids nav tikai pumpēšanās un presītes “kačāšana”, tā ir disciplīna, kas sniedz prasmes, lai bērns izaugtu par kārtīgu cilvēku, par personību.”
Linda Marlēnu dēvē par mazo spridzeklīti: “Viņa ir daudzpusīga meitene, un viņai vienmēr mirdz acis! Var just, ka daudz kas viņā ielikts no vecāku puses, piemēram, apņēmība. Ir bijušas grūtas cīņas, kad likās, ka viņa vairs neatgriezīsies treniņos, bet nē, viņa ir zālē! Esmu cīņas laikā teikusi, ka jāmet miers, viņa pagriežas un saka: “Nē, es turpināšu!” Tas ir kaifs strādāt ar bērnu, kas ir kā plastilīns, ko var mīcīt un attīstīt. Jā, viņa trenējas tikai pusotru gadu, bet tas spars, pozitīvisms un enerģija viņai nesīs panākumus.
Atsauce uz Delfi.lv rakstu: https://bit.ly/2YQde6v
Comments